Smaile (baznīcas, celtnes) (шпиль, spire (architecture), pinnacle)

- torņa vai jumta vertikālais nobeigums, parasti atgādina šķēpu. Simboliski smailei ir divas funkcijas. Pirmā no tām izriet tieši no šķēpa formas un iemieso kareivīgo varu, valdonīgumu. Otrā ir vairāk garīgās dabas - tā ir tiekšanās pēc debesīm, zināms žests, pasniegtā roka pretīm Dieva valstij. Līdz ar to baznīcas vai katedrāles smaile ir ne tikai godbijības simbols, bet arī apliecinājums ordeņa (bīskapa, draudzes vai pilsētas patrona) prestižam un bagātībai. Kristīgo baznīcu smailes dažkārt aizvietoja zvanu torņus, turklāt to nobeigumā bieži vien ir nevis krusts, bet gailis - modrības simbols un, atbilstoši leģendām, apustuļa Pētera iecienīts putns. Kareivīgāko mūku ordeņu katedrālēs ar vairākām torņu smailēm ir pat zināma līdzība ar nocietinātu pili - cietoksni. Starp tām ir arī Briseles audēju ģildes Sablonas Dievmātes baznīca. Savukārt, vienu no slavenākajām pasaules baznīcām - Svētās ģimenes (Sagrada Familia) celtni Barselonā - vaiņago vesels smaiļu mežs.
Latvijā ir saglabājusies vairāku konfesiju baznīcu smaiļu dažādība, turklāt tās var būt vienkārši stāva piramidālā jumta izskatā (sv.Jēkaba baznīca Rīgā), gan barokālo torņu nobeigums (zemāks Doma baznīcai, augstāks - sv. Pētera baznīcai), turklāt to var vaiņagot gan krusts, gan gailis, kas izmēros līdzinās zirgam (Pēterbaznīcas gailis), gan krusta puķe (Pāvila baznīca Rīgā). Uz smailēm mēdz novietot arī citu formu vējrāžus, bet Tukuma luterāņu baznīcas smailē ir gan gailis, gan krusts. Savukārt, baznīcas smaiļoto torņu izkārtojums jau vairākus gadsimtus veido Rīgas panorāmu gar Daugavu.