ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Hēlijs (Saules kults) (Гелиос, Helios) grieķu: Ἥλιος Hēlios, latīņu Helius

- bija Saules personifikācija Grieķijas mitoloģijā, kur Hēlijs, būdams Visumu sakārtojošais spēks, pārceļojis no daudz senākajām reliģijām. Ēģiptē to sauca par Ra, bet pirms tam Senajā Šumērā viņš bija Utu, debesu dievība. Grieķijā Hēlijs uzskatīts par titāna Hiperiona un titānes Hesiodes dēlu, Mēness dievietes Selēnes un rītausmas dievietes Eosas brāli. Hēliju raksturoja kā titānu - skaistuli ar Saules starojošo kroni galvā. Viņš izbrauc ik rītu savā četrjūgā no okeāna, vedot Sauli šķērsām debesu jumam pāri okeānam un atgriežas rietos atpakaļ okeāna dzelmē. Vēlākajos mītos Hēlijs no titāna pārtop jau dievā- olimpietī. Ne velti ķīmiskais elements, kas atrodams Saules spektrā, nosaukts par Hēliju. Romiešu mitoloģijā Hēliju saukuši par Neuzvaramo Sauli.
Saule senlatviešu mitoloģijā tika uzskatīta par debesu sētas saimnieci, kura pārvietojās (te ir izteikta līdzība ar antīkās pasaules mītiem) ratos vai kamanās ar diviem vai trim zirgiem. Savukārt, pa jūru vai ezeru Saule esot bridusi kājām vai braukusi laivā. Dažādos tautas dziesmu variantos Saule pārnakšņo vai noriet jūras vidū. Ir pieminētas arī Saules meitas - līgavas, kuras pļaujot "zīda pļavas", vērpjot dziju, pat kurinot pirti. Viņu darbarīki esot no zelta vai sudraba. Atsevišķos dainu variantos Saule (tāpat kā grieķu Hēlijs), pārnakšņo jūras vidū (arī aiz deviņām jūrām, iespējams, okeānā).

1. attēlā - Liela izmēra nezināma autora Hēlija statuja, marmors, II gs, Neues Museum,

2. attēlā - Janis Rozentāls "Sales meitas", apm. 1912.g., LNMM kolekcija.