ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Sāga (сага, saga)

- seno skandināvu (norvēģu, islandiešu) folkloras žanrs; teika, varoņstāsts par varoņiem, varoņdarbiem, ceļojumiem, valdniekiem, dieviem. Žanrs veltījis īpašu uzmanību kariem un cīņām, kas izcēlušās starp Islandes ģintīm ceļojumu un sirojumu laikā, vēstī par teiksmainajiem IX-XI gadsimta notikumiem Sāgas tika sarakstītas senajā norvēģu valodā, bet modernajā zviedru un islandiešu valodā šis vārds nozīmē vienkārši "stāstu" un skaidrojams kā "liecība prozā" - turklāt liecība var izrādīties arī pilnībā sacerēta. Pēc XIV gadsimta sāgas vairāk sāk līdzināties pasaku literatūrai. Būtībā sāga ir eposa veids, turklāt tajā var būt arī gabali ar atskaņu izmantošanu - varoņu darbu apdziedājumi. Sāgas ir daļēji pagāniskas, daļēji - kristīgas. Precīzi sāgu autori nav zināmi, bet par vienu no tiem uzskata islandiešu valstsvīru un dziesminieku Snorri Sturlusonu (1179-1241.).
Sāgas satur vērtīgas norādes par vikingu braucieniem uz mūsdienu Lielbritāniju, Krieviju, Somiju, Igauniju un Latviju. Egila sāgā (islandiešu), kas radusies ap 1200.gadu, aprakstīti vikingu sirojumi Kursā un sniegtas ziņas par kuršu dzīvi. Tieši šiem ceļojumiem veltīto nodaļu 1914. gadā ar nosaukumu “Kā Egils Skalagrimesons braucis vikingos uz Kurzemi” Roberta Klaustiņa tulkojumā latviski publicēja žurnāls “Druva”.

1. attēlā - Kristiāns Krogs "13.gadsimta sāgu pierakstītājs Snorre Sturlusons".

2. attēlā - Islandiešu vikinga un sirotāja Ērika Skalagrimsona atveidojums.