ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Dolomīts (Доломит, dolomite) no franču: dolomit (e)

- minerāls, kalcija un magnija karbonāts, celtniecības un apdares materiāls, pēc dabas nogulumiezis, sastopams nogāzēs un klintīs. Ir pat pazīstams dabas brīnums - Dolomītu Alpi, būtībā sārtās granīta klintis, kas apgaismojumā maina krāsu. Kad uz klintīm krīt pēdējie saules stari, tās iekrāsojas maigi rožainos, violetos un sarkanos toņos. Fenomens saistīts ar klinšu sastāvā esošajiem dolomīta, kalcija karbonāta un magnija savienojumiem. Senākās dolomīta celtnes bijušas jau Senajā Romā, un to joprjām pielieto ārējai apdarei valstīs, kur nokrišņi ir reti - Itālijā, Dienvidvācijā un Francijas dienvidos.
Viens no izplatītākajiem Latvijas materiāliem. To izmanto kamīnu, lapeņu, sienu, celiņu un žogu dekoratīvajai apdarei. Latvijā ir sastopams dzeltenīgu, sarkanīgu, zaļganu nokrāsu dolomīts ar lielāku un mazāku porainību un raksturīgo dzīslainību. Dolomīts tiek iegūts nelielu izmēru gabalos, tāpēc to parasti lieto zāģētu vai skaldītu plākšņu veidā, nevis masīvu. Dažāda izmēra akmeņus sagriež ar leņķa slīpmašīnu pēc vajadzīgiem izmēriem. Tā kā dolomīts pakļauts mitrumam, Latvijā to parasti izmanto kamīniem un citiem iekšējās apdares pasākumiem, bet ārsienām pielieto mākslīgo akmens dolomītu, ko iegūst no šķembām. Ārējai apdarei dolomītu pastiprina ar akmens laku. Ar gaišajām dolomīta plāksnēm veikta Kongresu nama apdare Rīgā.

1. attēlā - Noinšvānšteinas Bavārijas hercoga Ludviga II pils dolomīta trepes Dienvidvācijā. XIX gs. otrā puse.

2. attēlā - Kongresu nams, dolomīta apdare. Arhitekti J.Gertmanis un V.Kadirkovs, 1981.g.