Retabls (ретабль, retable) latīņu: retro tabula altaris

- dekoratīva vertikāla daļa aiz altāra skulpturālu rotājumu vai gleznas veidā, kur attēloti svētie vai ainas no Kristus dzīves. Retabli Rietumu sakrālajā glezniecībā izgāja vairākus posmus. Senākie - romāniskie retabli - bija veidoti kā viens kopīgs panelis, kura centrā bija attēlots kāds svētais, bet abās pusēs, viena zem otras, atradās nelielas taisnstūra daļas ar šī svētā dzīves elementiem. Pareizticīgajā tradīcijā tās sauca par "kleimām", kurās tika attēlots personāža dzīves ceļš no dzimšanas līdz kapam. Vēlāk retabli kļuva divdaļīgi, tad tos sauca par diptihiem, trīsdaļīgi - triptihi un pat daudzdaļīgi - poliptihi. Ja sānu daļas bija nostiprinātas ar iespēju aizvērt centrālo, tās sauca par virotnēm, turklāt bija iespējams apgleznot virotnes abas puses. Beidzot retablus sāka veidot kā lielu ierāmētu altārgleznu, kas novietota starp kolonnām un to pat vaiņagoja speciāls frontons.
Saglabājušies senākie katoļu baznīcu retabli Latvijas teritorijā ātrodas ārpus Rīgas, jo te vairāk nekā divus gadu simteņus katoļticība tika noliegta. Par vienu no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem tiek uzskatīts XVII gs. beigu Liepājas Sv. Annas barokāls retabls, ko veidojis Nikolauss Stefens jaunākais pēc tālaika pilsētas birģermeistara pasūtījuma. Ap to pašu laiku veidots itāļu baroka stilā divdaļīgs retabls Skaistkalnes Dievmātes baznīcā, kura apakšējā līmenī attēlots krustā sistais Kristus, bet augšējā - viņa apraudošā Dievmāte.