Portrets (parādes) (парадный портрет, court, representative portrait)

- ir paredzēts publikas apskatei un parasti attēlo valdnieku vai kādu augsti stāvošu personu, par kuras stāvokli liecina attiecīgie atribūti un formālās detaļas. Pamatojumu šāda tipa portretam var atrast 1585.gadā Antverpenē spāņu valodā publicētajā Fadrique Furio Ceriol sacerējumā par valdnieku personību (El Concejo y Consejeros del Príncipe). Tur teikts, ka Prinči veidoti it kā no diviem cilvēkiem - pirmais no tiem esot Dabas produkts, citiem mirstīgajiem līdzīgs. Otrais, pateicoties Fortūnai un dievišķajai labvēlībai, esot varas un aizbildniecības iemiesojums, kālab arī tiek uzskatīts par Publisku (reprezentatīvu) personu. Renesanses valdnieku (un tiem pietuvināto augstmaņu) portretos arī saskatāma šī divējādā portretējamo daba - reālā un ideālā. Tādējādi, no vienas puses, portretam jābūt pietiekami tuvam cilvēka reālajam izskatam, kā arī jāapliecina viņa personības izcilās dotības, varenums, simboliskais pārākums. Tas zināmā mērā spieda mākslinieku kaut kādā veidā pakļaut reālismu ideālismam, un pateicoties lepnajam dekoram aizēnot cilvēcisko vājību. Tālab valdniekus labprāt attēloja jāšus, parādes tērpā, regālijās. Vairāki dižmeistari, tostarp Velaskēzs un Goija (tas gan jau bija daudz vēlāk), būdami spāņu Habsburgu galma mākslinieki, atļāvušies attēlot šī karaļnama locekļus maksimāli reālistiski, un līdz ar to mēs esam informēti par šīs dinastijas pakāpeniskās degradācijas fizisko pusi. Savukārt viens no izcilākajiem XIX gadsimta sākuma portretistiem Dominiks Engrs spējis savā Napoleona Bonaparta - jau imperatora parādes portretā palikt uzticīgs gan reālisma principiem, gan precīzi atveidot Slavas apmirdzētā uzverētāja paša nopelnīto valdonības un varas oreolu.
Īsteno parādes portretu Rietumeiropas (un arī krievu glezniecības, kur šīe portreti parādās stipri vēlāk, jau XVIII gadsimta vidū) latviešu profesionālajā glezniecībā nav. Ar zināmu tuvinājumu par tādiem var uzskatīt gleznotāja J.L. Eginka (kādas Kurzemes muižas ekonomistes Lovises Bīviņas un vācu augstmaņa Fr. fon Knīges ārlaulības dēla) darbus. Viņš gleznoja tagadējās Latvijas teritorijā XIX gadsimta sākumā (pirms tam studējis mākslu gan Vācijā, gan Pēterburgā), pārsvarā savienodams darbos klasicisma un romantisma tradīcijas. Vēstnieka (ambasadora) grāfa fon Venges portretā jūtama valdonība un noteiktība, ko pasvītro augsta ranga ordeņa lente un cieši sakniebtās lūpas. Portreta tapšanas laiks ir visai tuvs Dominika Engra darbam. No mūsdienu parādes portretiem - kKatrs Rīgas mērs pēc atkāpšanās no amata atstāj Rīgas Domei savu portretu, bet mūsdienu vīriešu uzvalks nedod tiesības uzskatīt šos darbus par parādes portretiem.