ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Neobaroks (laicīgais) (необарокко (светское), neo-baroque (secular), Baroque revival)

- XIX gadsimta eklektikas (historicisma) arhitektūras stils. Stilam raksturīga Baroka laikmeta celtņu atdarināšana ar tā majestātiskumu un pat zināmu izšķērdību, ar vienmērīgu logu ailu ritmu, kas varēja nesaderēt ar ēkas iekštelpu ērtību. Tas raksturīgs pat slavenajai Parīzes Operai (Palais Garnier), kā arī vairākām celtnēm, ko būvēja pēc Eiropas dienvidu valstu (Musolini, Franko) pasūtījuma XX gadsimta 20.-40.jos gados.
Rīgā spilgtākais paraugs ir vācu dienvidbaroka stilā celtais Valsts Mākslas muzejs (tagad LNMM), arhitekts V. Neimanis, bet no lauku muižām Dikļu pils un Kocēnu muiža (vācu neobaroks). Savukārt pirmā latviešu profesionālā arhitekta J.Baumaņa celtā Apgabaltiesa dekorēta ar vairākiem barokāliem kupoliem, kas piešķir šīs ēkas fasādei īpašu svinīgumu un dod iespēju attiecināt celtni uz neobaroku.

1. attēlā - pasāža Milānas Viktora Emanuela II laukumā.

2. attēlā - Rīgas apgabaltiesas ēka Brīvības bulvārī 34, arhitekts J.Baumanis, 1888.g.