ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Hieroglifiskā rakstība (иероглифическая письменность, hieroglyphics)

- senākais rakstības veids, kurā vārdus un jēdzienus sākotnēji apzīmēja ar saprotamiem zīmējumiem - hieroglifiem. Tos uzskatīja par zināmu svētuma izpausmi, kas Renesanses laikmeta dažkārt prezentēja ezotēriskās idejas. Vēlāk hieroglīfus vienkāršoja, bet dažos latīņu alfabēta burtos saglabājusies līdzība ar to attēloto dzīvnieku atspoguļojumu (piemēram, burts S ir latīniskās čūskas -serpent - atdarinājums). Pazīstamas vairākas senās hieroglīfiskās rakstības sistēmas- Anatolijas, Krētas, Ēģiptes un Maiju, kā arī mūsdienu, kuras joprojām izmanto Japānā, Ķīnā un dažās citās Austrumāzijas zemēs. Hieroglīfiskie raksti mūsdienās pilda arī dekoratīvās funkcijas mākslā un dizainā, ar tiem klāti obeliski un stēlas, kas atvestas uz Eiropu no Austrumu zemēm. Daži Austrumu hieroglīfi kalpo par dekoratīvās kaligrāfijas paraugiem, tos ierāmē un liek pie sienas.
Dažas latviešu folkloras sarežģītākās zīmes arī nedaudz atgādina vienkāršotus hieroglīfus.

1. attēlā - gleznojums Nefertari kapa kamerā, 1298.–1235.g. p.m.ē.

2. attēlā - papirusa noraksts, hieroglifi, Latvijas Universitātes bibliotēkas kolekcija.