Gleznojums uz zīda (роспись на шелке, painting on silk)

- senajā Ķīnā zīda izgatavošanas māksla tika atklāta jau vairāk nekā pirms 5 gadu tūkstošiem, un sākotnēji zīds pildījis arī papīra funkcijas (pirms tā izgatavošanas tehnikas atklāšanas turpat, Ķīnā). Proti, zīds tika izmantots kā gan apgleznošanas, gan korespondences pamatne. Ķīnā biežāk tika izmantots brīvais zīda apgleznojums ar rokām, bet Indijā - karstas batikošanas tehnika, kad ar vasku tika iezīmētas gleznojuma līnijas. Vasks novērsa krāsu izplūšanu un sajaukšanos, turklāt paša zīda pamatnes īpašības deva iespēju ilgāk saglabāt krāsu spilgtumu. Kopš XIX gadsimta, kad tika atklāts aukstās batikošanas paņēmiens, kā rezervējošo sastāvu izmanto tropiskā auga (guttas) sulu. Apgleznoto zīdu tomēr nav ieteicams pārāk ilgstoši turēt spilgtā saules gaismā - ka jebkuru gleznojumu. Eiropā zīda apgleznošanas tehnika, kurai ir nepieciešamas īpašas krāsas, nonāca tikai XX gadsimta sākumā, iespējams, caur to krievu emigrācijas daļu, kura pēc revolūcijas sākotnēji bija apmetusies Austrumāzijā, bet vēlāk pārcēlusies uz rietumiem. Jebkurā gadījumā jau XX gadsimta 20.-to gadu beigās apgleznotais zīds kļuva par Parīzes modes slavenību iecienītu materiālu. Ir saglabājusies informācija, ka Šaneles kundzes modes namā kādu laiku ar veiksmīgu zīda apgleznošanu nodarbojusies pēdējā Krievijas imperatora māsīca Marija (viņa jaunībā, būdama Zviedrijas prinča sieva, apmeklējusi gleznošanas studiju Stokholmā).
Trūkst precīzas informācijas, kad tieši Latvijā sākusies aizraušanās ar zīda apgleznošanu, bet jau vairākus gadu desmitus šis rokdarbu veids ir kļuvis ļoti polulārs, turklāt apgleznošanai izmanto dažādus zīda auduma veidus un pat akvareļkrāsas. Patlaban Latvijā darbojas vairāki zīda apgleznošanas kursi un studijas, turklāt dažādas tehnikas iekļautas pat mācību programmās, jo “Zīds ir kas īpašs – tilts starp garīgo un materiālo, reālo un nereālo, tagadni un pagātni ” (citēts pēc www.silkpainting.lv).