Magnāts (магнат, magnate, baron) latīņu: magnatus

- ir jēdziens, ar ko vēsturiski secīgi apzīmēja: Senajā Romā - personas, kurām piederēja lielas latifundijas vai vienkārši lielbagātniekus, turklāt tādus, kam bija arī politiska ietekme sabiedrībā. Vēlāk Viduslaiku Eiropā jēdzienu attiecināja uz īpaši lielu teritoriju (feodālo zemju) īpašniekiem, turklāt vairākās Austrumeiropas karalistēs (Ungārijā, Polijā) magnāti bija patiesi apveltīti ar milzīgu politisku ietekmi, no to vidus t.s. vēlētajās monarhijās tika virzīti pat valdnieki. Arī Viduslaiku Anglijā tika lietots magnāta jēdziens, parasti tie bija kāda karaļnama vai ar to saradojušos dzimtu atvases, un to saimei tika pieskaitītas no 60 līdz 100 ģimenēm. Varenākie no tiem veidoja no saviem nomniekiem pat karaspēku vajadzības gadījumā un bieži vien spēja mainīt karalistes likteni, pēkšņi iesaistoties vienā no karojošo pretinieku pusēm. Pēc Rožu (brālēnu) kara beigām Henrijs VII pamatīgi samazināja magnātu skaitu un atņēma tiem tiesības veidot savu karaspēku - ar attiecīgiem tērpiem un emblēmām. Savukārt, Ungārijā un Polijā magnāti turpināja plaukt, tie varēja pat atšķirties no valdnieka pēc konfesionālās piederības, pulcināt karavīrus un ietekmēt politiskos lēmumus. Krievijas vēsturē pazīstami poļu magnāti, kuri XVII gadsimta sākumā pat veiksmīgi atbalstīja Viltvārža Dmitrija karagājienu uz Maskavu, ko stiprināja laulības ar magnāta Mnišeka meitu. Starp slaveniem poļu-lietuviešu magnātiem mināma arī Radzivilu dzimta, kura, savukārt, bija rados ar XIV gadsimta Lietuvas valdnieku Vitautu, un kuras locekļi deva nopietnu ieguldījumu vairāku valstu, tai skaitā arī Prūsijas un Krievijas, kultūras mantojuma izveidē. Viņi skaitījās arī Svētās Romas impērijas prinči (valstsgrāfi), un viena no to skaistākajām pilīm Nesvežā (mūsdienu Baltkrievijā) ietilpst UNESCO vēsturuskajā mantojumā. Mūsdienu kultūrā vārdu "magnāts" biežāk izmanto, runājot par "preses magnātiem" vai multimiljonāriem, kādas rūpnieciskās nozares monopolistiem.
Latvijas teritorijā tās dažādos laika periodos magnāti bija vācbaltu un poļu izcelsmes, turklāt to dzimtas arī savā starpā bieži saistījās. Mūsdienu latviešu vēsturnieks Viktors Naglis pētījis vairākas t.s. Inflantijas magnātu dzimtas - Borhus, Plāterus, Hilzenus, Budņickus, un to devumam Latgales kultūrā 2006.gadā pat tika veltīta izstāde Nacionālajā Bibliotēkā. Savukārt, par vienīgajiem magnātiem ar lībiešu dzimtas saknēm var pieņemt Līvenus. Par to dzimtas aizsācēju uzskata līvu "gandrīz ķēniņu" Kaupo. Tās pašas dzimtas piederīgie bija arī grāfi Ungern-Štenbergi. Vēlāk Baltijā palikušais Līvenu zars (otra daļa devās uz Zviedriju) kalpoja Krievijas imperatoriem, turklāt Šarlote fon Līvena par guvernantes pienākumu pildīšanu Katrīnas II ģimenē ieguva īpašumā Mežotnes pili. Kopš 1801. gada Līveni kļuva Svētās Romas impērijas prinči. Dzimtai piederēja vairāki ievērojami valstsvīri, karavīri, diplomāti un politiķi - kā Johans Līvens, ģenerālis, kas karojis pret Napoleonu. Mūsdienu Latvijā magnāta jēdziens tiek piemērots finansistiem un ar naftu saistītajiem bagātniekiem, turklāt vārdam ir pietiekami neitrāla, drīzāk pozitīva, pieskaņa - atšķirībā no "jaunbagātniekiem" vai "haizivīm".