Ainavu glezniecība (пейзажная живопись, landscape painting)

- patstāvīgs glezniecības žanrs, kas izveidojies vēlīnajos viduslaikos un Renesansē, reālistiski vai stilizēti attēlojot dabasskatus, dažkārt tajos ietverot cilvēku vai dzīvnieku figūras, kā arī arhitektūras elementus. Žanram raksturīgs dalījums priekšplānā un dziļuma plānā, kas to tuvina skatuves dekorācijai; arī dabas skata attēlojums; kā patstāvīgs žanrs pakāpeniski izveidojās tikai 16. gadsimtā, līdz tam ainavu glezniecība uzskatīta par zemāku žanru salīdzinoši ar parādes portretu. Mākslinieku, kas pārsvarā attēlo dabas skatus – reālus vai izdomātus, sauc par ainavistu. Ainavas izvēli ietekmē pat mākslinieka izcelšanās, bieži vien arī bērnības atmiņas. Pirms fotogrāfijas parādīšanās ainavu glezniecība palīdzēja skatītājam caur attēlu paplašināt redzesloku, skatīt nepieejamo - ieskaitot tuksnešus, mūža mežus un kalnus. Romantiskie ainavisti mīlēja attēlot sabrukušos tempļus, sociālistiskā reālisma ainavisti - druvas un strādnieku pilsētu skatus.
Par ainavu latviešu valodā sauc arī lauka skatu, dabasskatu kā tādu. No pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem, kas pievērsušies ainavai, minams J. Feders, bet pasaules slavu vēlāk iemanto V.Purvītis, īpaši gleznojot sniegotos dabas skatus. Viņš arī uzskatāms par ainavas žanra pamatlicēju latviešu mākslā. Ainava latviešu mākslā popularitāti ieguva vēlāk, ap I pasaules kara laiku, kad tai aizrautīgi pievērsās ekspresīvais L. Svemps, kā arī kubisti L. Liberts, R. Suta un N. Strunke. Par vienu no spilgtākajiem pārstāvjiem uzskata K.Ubānu (1893.-1982.g.). 20.gadsimta otrās puses stilistiskos meklējumus apliecina B. Baumanes, O. Ābola, B. Bērziņa, I. Zariņa, kā arī daži M. Tabakas darbi. 2010. g. janvārī Rīgā notika Mākslas Aladēmijas rektora mākslinieka A. Naumova gleznu personālizstāde “XXI gadsimta ainava”.