Bāka (маяк, lighthouse)

- ir celtne, kas bija domāta kā vadugunis jūrniekiem jau sākot ar senatni, kad vēl pat nav bijušas skaidri iezīmētas ostas, palīdzot izvairīties no zemūdens klintīm, iezīmējot drošāku kuģošanu. Sākotnēji ugunis, kas palīdzēja jūrniekiem orientēties, izvietoja uz platformām, kuras, savukārt, iekārtoja uz pauguriem vai klintīm krasta tuvumā. Antīkajā pasaulē ar bāku iezīmēja arī vietu, kur kuģim jāiebrauc ostā. Viena no antīkās pasaules bākām - Farosa pie Aleksandrijas -pat tika uzskatīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, kura diemžēl zemestrīces rezultātā vēlāk sabruka. Bāku svarīguma dēļ tās tika attēlotas pat kaltajās monētās un mozaīkās, turklāt monētas ar Ostijas bāku Romas tuvumā ir pat saglabājušās. Moderno bāku ēra aizsākās XVIII gadsimta beigās un bija saistīta ar ceļojumiem pāri Atlantijas okeānam, jo tagad bākas sāka kalpot kā zināms kuģu maršruts, jo, pateicoties tehnikas sasniegumiem, bākas kļuva iespējams novietot uz jūrā esošajām platformām, tāpat atzīmējot kuģošanai bīstamās vietas.
Latvijas piekrastē, kā jau valstij ar ļoti garu jūras robežu un senām kuģošanas tradīcijām - gan Kurzemē, gan Vidzemē - saglabājušās pietiekami daudzas bākas, kuras tiek iekļautas pat tūrisma maršrutos. Miķeļtornī atrodas augstākā bāka Baltijā - Miķeļbāka, bet Kolkasraga bāka atzīmē divu jūru satikšanās vietu. Attiecībā uz Vidzemes bākām pastāv arī leģendas par kādu baronu, kurš, izlikdams maldu ugunis naktīs uz pagaidu bākas - platformas, izraisījis kuģu avarēšanu, lai vēlāk tos varētu aplaupīt.