Biķeris (чаша, Holy Chalice)

- dzeramais kauss, parasti metāla, ko kristīgajā tradīcijā izmanto dievkalpojumā, atceroties Svēto vakarēdienu, asociētu ar vīnu kā Kristus asinīm. Vārdu izmanto tēlaini, visizplatītākais ir teiciens “Lai šis biķeris man iet secen” (да минует меня чаша сия). Biķeri mēdz būt arī svinīgi galda piederumi vai kādas apvienības simbols, tad tie saukti par pokāliem. Biķeru darināšana un izrotāšana ir prasmīgu juvelieru darbs, kas pazīstams kopš senatnes. Vairāki Renesanses tēlnieki, strādādami kā zeltkaļi, arī labprāt veidojuši biķerus no cēlmetāliem garīgiem un laicīgiem valdniekiem. Biķera jēdzienu saista arī ar Svēto Grālu, un katoļu baznīca uzskata, ka Svētais Biķeris joprojām esot atrodams. Arī viens no populārāko Džoanas Roulingas grāmatu par Hariju Poteru nosaukumiem - "Harijs Poters un Uguns Biķeris" satur šo vārdu.
Vairāki smalko biķeru paraugi (sākot ar XVIII gs. juvelieru, pārsvarā vācu un krievu izcelsmes darināti no sudraba ar apzeltījumu) aplūkojami Latvijas muzejos. Saprotams, ka senākie un īstenie biķeri tikuši pārkausēti Reformācijas laikmetā, jo luterticība Eiharistijas sakramentu neatzina. 1907.gadā "Imantas" apgādā iznāca pirmais Edvarta Virzas dzejoļu krājums "Biķeris", kuram gan nebija lemts gūt kādu atbalstu. Tieši otrādi, "labāko aprindu" kritika šo krājumu ar erotikas pieskaņu novērtēja kā "zemisku, netiklu un nešķīstu". Autoram nācies izdzert "rūgto biķeri". Viena no pēdējām Latvijā pazīstamās krieviski rakstošās autores Marinas Kosteņeckas grāmatām nosaukta “Šis biķeris man neies secen”, kurā ir daudz autores pašapziņas un rūgtuma.