ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Pallādio arhitektūra (Палладианизм или Палладиева архитектура —, Palladian architecture)

- Eiropas arhitektūras stils, ko iedvesmoja XVI gadsimta Venēcijas arhitekta Andrea Palladio izstrādātā pieeja ēku plānojumam, pareizāk sakot, celtnes, kuru projektētāji bija pārņemti no paša Palladio celtnēm. Vēlāk tas, ko pieņemts saukt par Pallādio arhitektūru, jau ir drīzāk bija viņa sākotnējo oriģinālo konceptu evolūcija. Tās ir celtnes, kuru izskatā dominē stingra simetrija un formālās Senās Grieķiejas un Senās Romas tempļu proporcijas. Īstenā Pallādio arhitektūras valdīšana beidzās ar Lielo Franču revolūciju, bet vēlāk interese par antīkajām formām (vēlīno klasicismu, ampīru u.t.) atdzima. Mūsdienās Pallādio arhitektūras ideālus lielākoties īsteno, būvējot sabiedriski nozīmīgas, galvenokārt ar politiku un izglītību saistītās, publiskās celtnes. To risinājumā joprojām ietilpst stingra daļu simetrija, klasiskās proporcijas, kolonnas, trijstūra formas frontoni.
Latvijas teritorijā Pallādio arhitektūras pazīmes saglabājušās vairākās pilsētu muižiņās, kurās tāpat iespēju robežās ir ievērots simetrijas princips un klasiskās, trijstūru formas frontonu balstošās fasādes kolonnas. Dažas no šīm celtnēm diemžēl ir visai bēdīgajā stāvoklī, piemēram, muižiņas ēka LU Botāniskā dārza teritorijā Pārdaugavā. Vispilnīgāku priekšstatu par šo stilu sniedz XXI gadsimta sākumā atjaunotā Vārkavas muiža (pārbūvēta XIX gadsimta otrajā pusē vecās nodegušās ēkas vietā).

1. attēlā - Čizvikas dārza villa, 1717.g, 3.lorda Berlingtona projekts, Anglija

2. attēlā - Vārkavas muižas pils, būvēta XIX gs. otrā pusē, atjaunota 2001.g., fotografējis Jānis Sedols.