Greznības likumi (законы о роскоши, Sumptuary laws)

- jau antīkajā pasaulē centās regulēt patēriņu un mēģināt nodrošināt cilvēka piederību noteiktai kārtai caur apģērba regulēšanu un rotas lietām. Viens no senākajiem grieķu likumiem (apmēram VII gadsimtā p.m.ē.) pasludina, ka "neviena brīva sieviete nedrīkst .. staigāt pa nakti vairāk kā vienas kalpones pavadīta, turklāt nedrīkst valkāt zelta rotas vai dārgakmeņus - izņemot gadījumus, ja viņa ir publiskā sieviete (prostitūta)". Vēlāk viscauri sabiedrības attīstībai valdnieki centušies ar greznības likumu palīdzību gan regulēt tirdzniecību (ierobežot greznumlietu importu), gan atvieglot sociālo kārtu un privilēģiju noteikšanu "uz aci", gan izmantot šos likumus papildus nodokļu iekasēšanai. Parasti šie likumi neļāva "vienkāršai tautai" tēlot aristokrātijai piederīgus, kā arī nodrošināja aristokrātiem atvieglotu pieeju luksusa precēm. Daži taupīgākie valdnieki, tādi, kā Francijas karalis Fīlips IV skaistais, arī izdeva "greznības likumus" - bet tas gan bijis taupības nolūkos, jo tie bija attiecināmi pat uz ēdienu daudzumu daudzveidību goda mielastos. Arī citos vēstures periodos Francijā (tāpat taupības nolūkos) tika izsludināti likumi par tērpu vienkāršošanu - pat galminiekiem, kas gan turpinājies tikai līdz Luija XIV valdīšanai, kad tieši izšķērdīgā greznošanās kļuva par lojalitātes apliecinājumu karalim. Šo muižniecības pieeju apģērba regulēšanai pārņēma arī bagātās Viduslaiku pilsētas, kuras tāpat izdeva savus greznības likumus - šoreiz nolūkā radīt īpašus noteikumus plaukstošajai buržuāzijai, trešās kārtas augstākajam slānim un zināmā mērā diskriminēt pārējos iedzīvotājus. Greznības likumi Hanzas pilsētās bija spēkā caurmērā līdz XVII gadsimtam, turklāt tie ne tikai reglamentēja tērpa audumu, bet arī fasonu - atbilstoši Reformācijas pieticības tikumiem. Likumi no vienas puses it kā ierobežoja māksliniekus, bet, no otras puses, padarīja atpazīstamu atveidoto personāžu piederību. Starp citu, Venēcijā pat tika reglamentēta sieviešu matu krāsa - proti, rudi mati bija kurtizānes atpazīšanas pazīme. Visas Marijas Magdalēnas ir rudmates.
No XIV gadsimta Rīgā dažādu kārtu iedzīvotāju sadzīvi un ģērbšanos regulēja vietējie "Greznības likumi". Tos izdeva rāte un par to ieviešanu rūpējās Rātes iecelti tiesneši. Par likumu neievērošanu bija jāmaksā sods. Likumi noteica, kāda auduma un piegriezuma drānas, kādas cepures un kaklarotas drīkst nēsāt pilsētas bagātie un nabadzīgie iedzīvotāji. Līdz ar to tērps liecināja par to, kādai kārtai rīdzinieks pieder - vai tas būtu rātskungs, amatnieks, tirgotājs, latvietis vai citai grupai piederīgs iedzīvotājs. Likums paredzēja, ka tikai Rīgas augstākās kārtas vācu iedzīvotājiem - rātskungiem un ģildes vadītājiem bija atļauja apģēbu darināt no zīda, samta, mežģīnēm u.c. "lepniem "audumiem. Latviešu un vācu tautības Mazās ģildes iedzīvotāju apģēbs bija jādarina tikai no vietējiem un parastiem audumiem. Greznības likumi ierobežoja arī amatnieku sievu un meitu greznošanās iespējas. Likums ierobežoja arī kalpones - tās nedrīkstēja nēsāt zelta rotas un audumus no citām zemēm. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā esošā Viduslaiku Rīgas iedzīvotāju tērpu atveidu ekspozīcija sniedz aptuvenu priekšstatu par kārtu atpazīstamību caur tērpiem.