- vārds, kuru sākotnēji izmantoja jūdi un kristieši savu kanonisko tekstu apzīmēšanai, kā arī grāmata vispār. Mūsu uztverē tie ir Svētie raksti, kuros ietilpst Vecā un Jaunā Derība. Jauno Derību veido četri Evaņģēliji, par kuru autoriem uzskata Mateju, Marku, Lūku un Jāni. Vienlaikus arī vēsturiska liecība, ko daļēji apstiprina arheoloģiskie izrakumi un citas liecības. Visizplatītākā grāmata pasaulē. No tās atvasināts arī vārds “bibliotēka”. Malmesberijas abatijas Bībele pārrakstīta Beļģijā, bija domāta lasīšanai tikai pašā klosterī. Pirmo pilno Bībeles tulkojumu latviski veicis Alūksnes (toreizējās Marienburgas) mācītājs Ernsts Gliks ar nosaukumu “Tā svētā grāmata” 1685.-1691. gadā. Bībeles teksts latviski kļuva pieejams pateicoties Rīgas izdevēja un Apgaismības dalībnieka Hartknoha darbībai.
1. attēlā - latīņu valodā rakstītā Bībele no Malmesberijas abatijas Anglijā, 1407.g.
2. attēlā - Hartknoha 1794.gadā latviski izdotā Bībele, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs.
