ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Apdare (arhitektūrā) (облицовка, head decoration (in architecture))

- ēku ārējais noformējums, kas, piešķirdams celtnei augstāku māksliniecisku vērtību, vienlaikus arī nostiprina ārējā seguma virsmu. Apdares materiālu izvēli nosaka gan materiālu pieejamība, gan tehnoloģiskās iespējas, gan meistaru kvalifiikācija, bet apdares estētisko risinājumu - valdošais stils un pasūtītāju preferences. Tā, Ēģiptes piramīdu un seno antīko celtņu ārsienas ir vienkārši tēstas un bez apdares virsmām, Senajā Romā parādās marmora plākšņu apdare, kas sasniedz savu apogeju vēlāk Viduslaikos, kad marmora raktuvju apgūšana Itālijā dod iespēju veikt baznīcu ārsienu apdari ar dažādas krāsas marmoriem, veidojot sarežģītus rakstus. Šīs gandrīz tūkstoš gadus vecās celtnes vairumā sastopamas Florencē.
Latvijas teritorijā pie visvienkāršākā ēku apdares veida pieder apmetums, ko sāka izmantot gandrīz reizē ar akmens celtniecību. Ja piļu apdarē tika izmantotas dažāda veida ciļņi un skulptūras, attīstoties ķieģeļu izmantošanai celtniecībā, XIX gadsimta beigās ārējā apdarē ienāk dažādas krāsas ķieģeļu rakstu izmantošana un keramiskās flīzes. Dažreiz fasādes papildina arī sīkie keramiski režģi un ažūro tornīšu horizontālās rindas - it īpaši historicisma un eklektikas celtnēs.

1. attēlā - baznīca Santa Maria Novella, XIII-XIV gs., gotika, baltā un zaļā marmora apdare, Florence.

2. attēlā - Mākslas akadēmijas (bijušās Komercskolas) fasādes logu apdare ar dažādas krāsas ķieģeļiem un režģojumu, Rīga.