Reālisms (glezniecībā) (реализм (в живописи), Realism (painting))

- virziens un metode, kad mākslinieks cenšas attēlot notikumus un parādības pēc iespējas tuvāk īstenībai. Virziens kļuva valdošs literatūrā un tēlotājā mākslā XIX gadsimta vidū un joprojām ir visai populārs. Literatūrā šis stils sāka pakāpeniski izspiest romantismu, jo rakstnieki no vientuļā varoņa - cīnītāja vai protestanta - apjūsmošanas sāka izrādīt interesi par sociālajām problēmām, radās tā saucamo rakstnieku - dižgaru plejāde vairākās valstīs (Balzaks Francijā, Tolstojs -Krievijā, Dikkenss - Anglijā u.c.). Glezniecībā šis virziens nomainījis impērijas stilu vai klasicismu, kā arī sentimentālismu, no antīko varoņu un viņu likteņu tradicionālajiem sižetiem mākslinieki pievērsās apkārtējai dzīvei un tās attēlošanai. Vienlaikus reālisti centās neieslīgt pārāk šaurās tēmās un tēlos, bet pievērsās lielākiem notikumiem cilvēku dzīvē, lai kādām aprindām šie cilvēki piederētu, proti, veica glezniecībā to pašu, ko reālisti - rakstnieki literatūrā. Bieži vien jau gleznu nosaukumi vērš uzmanību uz notikumu svarīgumu ("Bēres", "Kāzas", "Aiziešana dienestā", "Ražas svētki").
Latviešu profesionālo gleznotāju pirmā paaudze pārsvarā izglītojās St.Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur sākot ar XIX gadsimta 70. gadiem virsroku ņēma tieši reālistiskais novirziens. Līdz ar to krievu kolēģu ietekmē arī mākslinieku pulciņš "Rūķis" jau savu nosaukumu izvēlējās atbilstoši reālisma principiem - patiesība, strādīgums, godīgums, izvairīšanās no izskaistināšanas, tuvība īstenībai. Vēlāk šie pirmās paaudzes profesionāļi aizgāja katrs savu ceļu, gan ieviešot modernisma un impresionisma elementus savos darbos, gan pat aizraujoties ar simbolismu, bet viņu XIX gadsimta beigu darbi bija pārsvarā reālistiski gleznoti, pat tuvi Peredvižņikiem.