Skaistais laikmets (Прекра́сная эпо́ха, The Belle Époque)

- ir nosacīts apzīmējums Eiropas, galvenokārt Francijas un Beļģijas vēstures periodam pēdējos XIX gadsimta gadu desmitos līdz 1914. gadam. Šāda definīcija radās jau pēc kara beigām, kad pēckara paaudze ar nostaļģiju atcerējās politisko mieru ar atvērtību un ceļojumiem, kultūras uzplaukumu, tehnisko jauninājumu straujo ienākšanu sadzīvē (automobīļi, telefons, fotogrāfija, kino, metro, zinātnes un medicīnas progress, pirmie lidojumi). To pavadīja arī iespēja daudz plašākam izglītoto cilvēku lokam priecāties par dzīvi, baudīt teātra mākslu un kabarejus, doties uz jūras kurortiem.
Savukārt, Latvijas vēsturē par "skaisto laikmetu" pieņemts uzskatīt tā saucamos "miera laikus" - periodu starp abiem Pasaules kariem. Dabiski, šī definīcijas radās jau pēc Otrā Pasaules kara un tās interpretācija PSRS palikušo un trimdā esošo latviešu (un Latvijas Pirmskara iedzīvotāju) vidū bija diezgan atšķirīga. Palicēji akcentēja toreizējo pārticību un iespējas, aizbraucēji - zaudēto neatkarību un latvietības garu. Par šī perioda apdziedātāju glezniecībā var uzskatīt mākslinieku Ansi Cīruli, kurš savos darbos pasvītroja starpkaru Latvijas nacionāli ģimenisko ievirzi.