Altārglezna (Алтарная картина, altarpiece (painting))

- reliģiska satura mākslas darbs, ar kuru izrotā telpu virs un aiz altāra kristīgajā baznīcā; mēdz būt izpildīts viena paneļa formā, vai arī diptiha,triptiha un pat poliptiha formā, kad visas daļas veido vienas sakrālās personas dzīves notikumi. Altārgleznas, visticamākais, sāka izmantot XI gadsimtā un tās kļuva par vienu no svarīgākajiem kristīgās mākslas paraugiem, it īpaši vēlīnajos Viduslaikos un kontrreformācijas laikmetā. Bet jau pirms tam bija izveidojies paradums dekorēt altāra telpu ar skulptūrām un relikvijām. Viena no slavenākajām Viduslaiku altārgleznām ir 1432. gadā gleznotais Gentas altāris, kas veidots poliptiha formā. Savukārt, ir arī altārgleznas, kurās attēlots noteikts sižets, bet notikuma galvenā persona atrodas centrā un ir pat lielāka izmēros, kā tas ir Buonsenjas "Dievmātē".
Tā kā luterāņu baznīcās svētbilžu katoļticības un pareizticības izpratnē nav (un arī nedrīkst būt, jo nav svēto kulta), galvenais gleznotāja pienākums bija veidot tieši altārgleznu, ar ko nodarbojušies jau pirmie profesionālie latviešu gleznotāji. Tā, Dundagas baznīcā joprojām atrodas J. Rozentāla altārglezna "Lieldienu rīts", turklāt Stendes baznīcai 1905. gadā Rozentāls gleznojis arī Kristus Debesbraukšanu. Altāgleznas veido arī mūsdienu latviešu mākslinieces - Helēna Heinrihsone Kolkas baznīcai (ko gan draudze 1993. gadā uzskatīja par neatbilstošu un pārāk modernu), bet, savukārt, Anitras Bērziņas klasiski izturētais "Svētais vakarēdiens" kā Madlienas baznīcas altārglezna nekādas draudzes pretenzijas neizraisa.