ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Augšāmcelšanās (Воскресение, Resurrection)

- ir pārliecība par to, ka iespējama dzīve pēc ķermeņa fiziskās nāves, ko iespējams aplūkot divējādi: no vienas puses, ka iespējama dažu individuālo, to pelnījušo, dvēseļu augšamcelšanā, vai arī ticība tam, ka visu mirušo dvēseles atdzims Pasaules galam pienākot. Ticība tam, ka iespējama augšamcelšanās, raksturīga monoteismam (jūdaisms, kristietība, islams), bet vairākās senajos kultos ir varianti, kad dievības nomirst (Ozīriss Senajā Ēgiptē), bet vēlāk piedzimst no jauna. Savukārt, kristietībā centrālais moments ir Kristus nāve ar brīnumaino Augšamcelšanos svētdienā pēc piektdien veiktās krustā sišanas (kurai vēlāk seko Debesbraukšana). Augšamcelšanās saistīta ar ideju par dvēseles nemirstību. Ir arī gadījumi, kad atgriežas "it kā no viņsaules" cilvēki, kuriem bija iestājusies klīniskā nāve. Medicīnā šo parādību sauc par Lācara sindromu (ar atsauci uz Bībeles stāstu par to, ka Kristus atdzīvinājis Lācaru). Kopš viduslaikiem ļoti izplatīts tēlotās mākslas un mistiskās literatūras sižets, kas realizē cilvēces sapni par nemirstības iespējamību.
Ar Kristus Augšāmcelšanos Latvijā ir saistīti lielākie kristiešu svētki - Lieldienas. Līdz ar to mums ir gan Kristus Augšamcelšanās draudzes, gan gandrīz katrā baznīcā, tai skaitā reformētajā, ir attēlots reliģisks sižets ar Augšamcelšanos. Šī tēma tika iemūžināta arī vairākās epitāfijās, kuras tika izvietotas kādas dižciltīgās ģimenes kapellā. No profesionālo latviešu gleznotājiem šai tēmai bija pievērsies Artūrs Baumanis, attēlodams vēl vienu Bībeles epizodi, kad Kristus atdzīvinājis Jaira meitu.

1. attēlā - Lācara augšāmcelšanās, XV-XVI gs. koka skulptūra no Pikardijas muzeja kolekcijas, Amjena, Francija.

2. attēlā - Arturs Baumanis "Kristus un Jaira meitas Augšāmcelšanās", 1885.g.