- īpaši apstrādāts sienas apšuvums arhitektūrā, kurā izmantoti rusti - četrstūrveida akmeņi ar raupji aptēstu virsmu, to izmantošana sienu apmetuma ārējā apdarē. Sāka pielietot vēl antīkajā pasaulē, vēlāk – Renesanses laikmetā, piešķirot ēkām izteiksmīgumu un mazinot stiprinājumu skaitu. Visbiežāk lietota fasāžu apakšējos stāvos. Rustiku ārsienu apdarei visbiežāk izmantoja E. Laube un Vanags vairākās eklektikas vai jūgenda stilā celtajās ēkās, turklāt šo apdari lieliski papildināja nacionālais ornaments – čiekuri, skujas, ozola lapas. Rīgā šāda tehnika pielietota piemēram, Saeimas ēkā un namā Alberta ielā, ko cēlis E.Laube.
1. attēlā - pilsētas villa Katalonijas jūgendstilā ar rustojumu torņos un fasādē, Barselona, XIX gs. beigas.
2. attēlā - ēkas Alberta ielā 11 pavārte, arhitekts E.Laube, nacionālais romantisms, 1908.g.
