ILUSTRĒTĀ VĀRDNĪCA pasaulē un Latvijā
AĀBCČDEĒFGĢHIĪJKĶLĻMNŅOPRSŠTUŪVZŽ

Rekvizīts (театральный реквизит, theatrical property)

- ir visu to palīgriekšmetu kopa, kuru izmanto uz skatuves (vai uz ekrāna) aktieri izrādes laikā nolūkā radīt uzveduma fonu un atmosfēru, nodrošinot darbības vides ticamību. Vārds cēlies no latīņu valodas, kur ar to apzīmēja "nepieciešamo (izrādei)". Uz šo jēdzienu attiecināmi dažādi piederumi (aksesuāri), piemēram, saulessargi un lietussargi, spieķi, etvijas, trauki u.c. Par senāko rekvizītu tiek uzskatītas Grieķijas antīkā teātra maskas, kuras aktieri turēja rokās un laiku pa laika novietoja sejai priekšā. Rekvizītam mēdz būt izšķiroša loma paša sižeta attīstībā - lakatiņš, kura dēļ Otello nožņaudz Dezdemonu, sarkanā košā šalle Moema "Teātrī", ar kuras spīdumu Džūlija burtiski iznīcina sāncensi, slavenais zobens, kas apliecina karaļa Artūra tiesības uz troni, gredzens, ko Atoss uzdāvināja Milēdijai u.c.
Tā kā profesionālais latviešu tēātris ir samērā jauns, sākotnēji uzvedumi tika veidoti, izmantojot pārsvarā nevis speciālos rekvizīta meistarus, bet amatierus no teātra mīļotāju vidus. Arī patlaban spožākais un populārākais mūsdienu Latvijas teātris - Jaunais Rīgas teātris - labprāt izmanto kā rekvizītu dāvinājumus, pat utilizējot priekšmetus, kas citiem liktos prom metami. Tā, vienā no pēdējām un ļoti populārajām lugām "Dukši" par rekvizītu kalpo gan mušu sitamais, gan četrus gadus saldētavā nostāvējis trusis.

1. attēlā - Burvju grāmata no šausmu stāsta "Suņi" uzveduma, kuru, atbilstoši saturam, nedrīkst atvērt, izgatavojis Shubi

2. attēlā - atslēga no Raiņa lugas "Uguns un nakts" uzveduma 1911.gadā Jaunajā latviešu teātrī, E.Smiļģa Teātra muzejs.