Zelta laikmets (Золотой век, Golden Age)

- sākotnēji – jēdziens, kas cēlies no Senās Grieķijas mītiem un leģendām kā senākais (pirmais) cilvēces pastāvēšanas laikmets, kurā starp cilvēkiem un dieviem valdījusi saskaņa, miers, stabilitāte un labklājība. Citās reliģijās un tautās Zelta laikmeta analoģijas ir Paradīze, Ēdena u.c., no kuriem cilvēki vēlāk tiek izraidīti. Gleznotāji attēlo Zelta laikmetu, kā burvīgu ainavu, kuru apdzīvo laimīgi un veselīgi cilvēki. Vēlāk ar Zelta laikmeta jēdzienu literatūrā un filozofijā pieņemts saistīt izbijušos veiksmīgos periodus tautas, valsts vai pilsētas vēsturē, piedēvējot šiem periodiem fantastiskus, bieži vien nebijušos, sasniegumus. Piemēram, par Anglijas Zelta laikmetu uzskata Elizabetes I valdīšanas laiku; pastāv jēdziens par krievu literatūras Zelta laikmetu XIX gadsimtā - pretstatā Sudraba laikmetam XX gadsimta sākumā.
Arī XX gadsimta slavenais latviešu gleznotājs Ģederts Eliass attēlojis iedomāto Zelta laikmetu vecmeistaru manierē, tikai piešķirdams saviem modeļiem nedaudz robustākas un zemnieciskākas formas. Par Latvijas Zelta laikmetu vairāki pētnieki mēdz uzskatīt “Ulmaņlaikus”, kaut gan šāds apgalvojums citos izraisa pamatotus iebildumus. Tāpat spriež par izbijušo Zelta Laikmetu Mākslas porcelāna ražotnē Latvijā (sakarā ar porcelāna fabrikas bankrotu), par Zelta laikmetu Latvijas Nacionālās operas aktualitātēm (sakarā ar kāda solista vai solistes panākumiem ārzemēs).