Eļļas glezniecība (масляная живопись, oil painting) - Pāreja no koka dēļa uz audekla pavēra plašas iespējas eļļas glezniecībai. Eļļa ir saistviela, ko izmanto krāsu pigmentu pārvēršanai glezniecībā izmantojamās krāsās; eļās glezniecība ir gleznošanas veids, izmantojot attiecīgās krāsas, parasti stājglezniecībā. Par saistvielu var izmantot linu, riekstu, magoņu un citu eļļu. Glezno uz gruntēta audekla, kartona, papīra, pergamenta vai vara plāksnes. Eiropā eļļas glezniecību sāka plaši izmantot no XV gadsimta pirmās puses, kad brāļi van Eiki pilnveidoja ātri žūstošās eļļas saistvielas lietošanu. Viens no van Eiku laikabiedriem bija R.Kempens, kas gandrīz tūdaļ sāka izmantot viņu izgudrojumu, gleznodams Pasludināšana triptihu (attēlā). Glezniecības vēsture nav iespējama bez eļļas krāsām, ir mākslinieki, kuri izmanto tikai tās. Pašu krāsu pagatavošanai nepieciešami pigmenti. Sākotnēji to skaits bija neliels (XIV gadsimta beigās nosauktas tikai 20 krāsas) un mākslinieki veidoja īsto toni uz paletes. Tagad skaits ir milzīgs, un, pateicoties ķīmijas progresam, turpina pieaugt. Lielākā daļa latviešu profesionālo gleznotāju izmanto eļļas krāsas, pārsvarā gleznojot uz audekla, bet dažkārt izmantojot arī kartonus vai paretam koka dēļus. Ir arī mākslinieki, kuri citas tehnikas nemaz neizmanto, kā piemēram Jānis Pauļuks, turklāt viņš labprāt nodevies eksperimntiem glezniecības tehnoloģijas jomā. Pauļuks mūsu gleznotāju vidū izcēlies ar prasmi lietderīgi izmantot it kā neaprēķinātu krāsu pilienu haosu. Viņu grūti pieskaitīt kādai noteiktai skolai, jo pamatā nenoliedzot reālistiskās formas, viņš savus darbus veicis dekoratīvi dinamiskajā glezniecības manierē. Viņš mīlējis dzīvi, sauli un sievietes, atstādams savus iespaidus skatītājam. 1. attēlā - Alessandro Allori "Kristus ar Mariju un Martu", 1425.-.1428.g., eļļa, koks, Mākslas vēstures muzes, Vīne. |