Eklektika (эклектика, eclectic)

- Dažādu stilu sajaukums mākslā; arhitektūrā šis novirziens - eklektisms - parādījās XIX gadsimta otrajā pusē, tam raksturīga bagātīga dekoratīvo celtniecības ornamentu (akmens, ģipša, betona) izmantošana ārsienu izdaiļošanai, kā arī vienmērīgs elementu ritms ar piesātinātu dekoru. Dažkārt pagrūti novilkt robežu starp Jūgendstila un eklektikas celtnēm, jo ja pasūtītājam bija vēlme, "viņš varēja likt dekorēt māju ar tornīšiem un kalumiem pēc patikas" (Zanda Mirzāja, 2013,g, septembris). Tāpat par eklektiku mūzikā, literatūrā un pat filozofijā sauc izplatītu paņēmienu, kad idejas tiek smeltas no dažādiem avotiem, pieņēmumiem un stiliem. Šī definīcija ir visai subjektīva, jo pilnīgi vienots stils mākslā sastopams pietiekami reti un robežojas ar vienveidību.
Rīgā par daudzām XIX gs. beigu – XX gs. sākuma celtajām ēkām, tai skaitā Mākslas Akadēmiju (arhitekts Bokslafs), nav vienota viedokļa par piederību Jūgendstilam vai eklektikai. Arī Latvijas Saeimas nama “fasāde, laternas, dekoratīvie stabi un ķēdes ir eklektikas stila paraugi”. Eklektiski skaistas ir arī Rīgas parku rajona vairākas cetnes Raiņa bulvārī, Elizabetes un Ausekļa ielās. Pie eklektikas mūsdienu latviešu literatūrā var pieskaitīt arī visai populārus darbus, piemēram, Viļa Lācīša grāmatu grāmatu "Garais ceļš uz Hantimansijsku", kurā mijas indīgs modernisms ar humoru un pat happy-end'u, ko pieņemts uzskatīt par salkanās Holivūdas filmas nobeigumu mājsaimniecēm.